Mani sauc Kristiāna.

Un savu fitnesa ceļojumu uzsāku 6 gadus atpakaļ. Sāku apmeklēt sporta zāli kompānijas pēc, taču pēc kāda laika iepatikās tas kā jūtos pēc zāles un kā izskatos. Kā sporta zāle mani izmaina. Tad sāku pievērsties uzturam. Jo nu kur zāle bez pareiza, sabalansēta uztura.
Šajā momentā gan sākās problēmas, jo bez sapratnes par to kā un cik būtu jāēd, iedzinu sevi pārāk lielā badā un sāku ik pa laikam pārēsties, tad atkal aizliegt ēdienu – taisit kardio un tad atkal pārēsties. Es mēdzu apēst tūkstošiem kaloriju. Nopietni! Ar ēdienu, ko es apēdu vienā vakarā varēja pabarot veselu armijas bataljonu. Tad nākošās dienas paģiras... Ak, nākošā diena. Tā vienmēr bija visbriesmīgākā. Modos aizpampusi, ar vēdera problēmām, iepriekšējā vakara ēdienu garšām un bēdīga. Arī dusmīga. Uz sevi, protams. Taču bēdīgākais, ka tas mani neatturēja arī nākošajā dienā jau 11:00 sākt ar bulciņu vai ātrās ēstuves labumiem. Pārēdos līdz tādam nelabumam, ka likās, ka aiziešu ar sirdi un būs kaunīgi jāatzīst ātrās palīdzības ārstam ko esmu ēdusi. Mani satrauca tieši kauns, ja kāds to redzētu, nevis mana veselība. Es mēdzu ēst mašīnā, jo bija kauns iet mājās. Es dzīvoju viena, starp citu... Biju šajā elles aplī 4 gadus, jo nemeklēju palīdzību. Neesi kā es, meklē kādu, kas var palīdzēt.
Tikai divus gadus atpakaļ sakārtoju šo tēmu un izmācījos par uzturu. Sapratu kas manam ķermenim ir vajadzīgs un galvenais, iemācījos sevi mīlēt un cienīt.
Tad nu tagad ķeros pie palīdzēšanas citiem. Strādāju ar ķermeni un galvu(domāšanu). Jo bieži tieši tas, kas mums darās galvā, dara mums pāri visvairāk.